Kāpēc izvēlēties analogo kameru

Kas vēl? Ja tev patīk tādas lietas kā lēnā mode, slow TV vai lēnais ēdiens, tev noteikti patiks arī analogās kameras un fotogrāfija!

Mana iecienītākā analogā kamera Flexaret (čehu fotoaparātu zīmols, kas ražots no 1939. līdz 1970. gadam) sver aptuveni 2 kilogramus (plus ekspozīcijas mērītājs un daži fotofilmu ruļļi), tāpēc dažreiz es jūtos vairāk kā kameras nesējs, nevis fotogrāfs. Tā ir daļa no šīs "reliģijas", tāpēc esi tam gatavs. Bet tas, kas man patīk analogajā fotogrāfijā, ir tas, ka procesa beigās (ko aprakstīšu vēlāk) tu saņemsi skaistu balvu — manā gadījumā 12 melnbaltas kvadrātveida fotogrāfijas 6×6 cm formātā uz viena fotofilmas ruļļa.

Kas man ir vajadzīgs?

Nepieciešama analogā kamera, ekspozīcijas mērītājs (vai lietotne tālrunī), tavai kamerai piemērota analogā filma (35 mm vai ruļļfilma), pacietība un laiks. Tā ir lieliska apmācība neizlēmīgiem cilvēkiem, jo tev ir ierobežots kadru skaits (35 mm filmā parasti ir 36 kadri, bet var būt arī 12 vai 24; ruļļfilmās parasti ir 12). Par to, ko iemūžināt, jādomā vairāk nekā ar digitālo kameru. Padomā par krāsām (vai kontrastiem melnbaltā fotogrāfijā), kompozīciju, leņķi un tā tālāk. Man šķiet gandrīz neticami, ka daudzi slaveni fotogrāfi strādāja tikai ar analogajām kamerām un viņu kadri ir tik perfekti (pat mūsdienās).

Joprojām domā, kāpēc analogā fotogrāfija?

Flexaret VI es saņēmu no sava tēva un uzreiz tajā iemīlējos — staigāju pa mežiem, svešām zemēm un arī pa Prāgu, skatoties apkārt un meklējot perfekto kadru. Cik neierasts koncentrēšanās līmenis! Šis prāta stāvoklis palīdz arī ieraudzīt savu pilsētu / ciemu / apkaimi jaunā, daudz detalizētākā veidā. Un mans padoms? Neaizmirsti paskatīties augšup — mēs parasti koncentrējamies uz ēku pirmo stāvu, bet interesantās lietas bieži vien atrodas otrā stāva līmenī vai pat augstāk.

Kad jūti, ka šis ir īstais brīdis un esi atradis ko īpašu, kas ir iemūžināšanas vērts, ievieto filmu kamerā (to vari izdarīt arī mājās jau iepriekš) un paskaties, kā motīvs izskatās caur objektīvu. Ja viss ir kārtībā, vari ar ekspozīcijas mērītāju nomērīt gaismas līmeni (neaizmirsti iestatīt savas filmas ISO) un izvēlēties pareizo ekspozīcijas laika un diafragmas atvēruma kombināciju. Pēdējais solis fotogrāfijas uzņemšanā ir ieelpot, aizturēt elpu un nospiest slēdža pogu (ar pieaugošu adrenalīna vilni). 

Tu esi iemūžinājis savu pirmo analogo foto!

Tagad sākas dīvainākā daļa — fotogrāfija ir jāgaida, reizēm diezgan ilgi. Pirms varēsi to apskatīt, jāizfotografē visa filmiņa un tā jāattīsta (mājās vai arī vari to aiznest uz fotolaboratoriju). Pēc šī procesa tavas fotogrāfijas būs redzamas uz filmiņas, un tu nekad neaizmirsīsi šo gaidpilno mirkli, pilnu emociju, satraukuma vai arī vilšanās, ja kaut kas nogāja greizi. Iepazīsti savas fotogrāfijas un dod sev laiku pierast pie kameras — ar laiku viss kļūs arvien labāk, jo analogā fotogrāfija ir ļoti aizraujoša.

Ko darīt ar fotogrāfijām uz filmiņas?

Pēc fotogrāfiju attīstīšanas tu saņemsi negatīvus, kas ir pakļauti skrāpējumiem un citiem bojājumiem, tāpēc es veidoju to digitālās kopijas (kā rezerves kopiju) un ļoti iesaku to darīt. Vari to palūgt foto laboratorijā Digi vai izdarīt pats ar īpašu skeneri, kam abās ierīces pusēs ir apgaismojums (piemēram, Epson Perfection v550, kāds ir man).

Lai iegūtu fotogrāfiju uz papīra, vari izmantot tiešo (slapjo) palielināšanu no filmiņas, izmantojot ķīmiju un fotosensitīvu papīru, vai arī izdrukāt digitālās versijas (kā minēts iepriekš). Digitālo attēlu drukāšanai ir viena liela priekšrocība — tos var apstrādāt datorā (retušēt, apgriezt, mainīt ekspozīciju utt.). Slapjajā procesā šādas darbības (izņemot apgriešanu) nav tik viegli izdarāmas.

Kāpēc drukāt tās tikai uz papīra?

No tām vari izveidot magnētus, plakātus, fotogrāmatas vai sienas dekoru izdrukas! Tomēr vispopulārākais joprojām ir papīrs, īpaši kvadrātveida 10 × 10 cm formāts, kas nav ne par mazu, ne par lielu.